Intervija ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru, Tautas partijas valdes locekli Edgaru Zalānu izvērtās galvenokārt par valdības darbu, jo neapmierinātība ar to ir arī pašiem koalīcijas partneriem. To, cik ilgi valdība, šādi strādājot un iekšēji konfliktējot, vēl noturēsies, aktualizē arī E. Zalāns.

– Jaunā laika un TP valdības pārstāvju publisko komentāru tonis, ne tikai Rozentāles–Dombrovska dialogs, neliecina par sekmīgu sadarbību un liek apšaubīt valdības kapacitāti veikt reformas. Kas īsti stāv aiz šīm publiskajām izpausmēm?

Edgars Zalāns: – Lai nonāktu pie plānu realizēšanas, ir jābūt kādam vadības modelim. Kad tas buksē, vai arī netiek noliktas prioritātes tā, lai visi to labā kopīgi strādātu, priekšplānā parādās šādi izteicieni vienam par otru, pret otru, par sektoru. Un tie nāk no attiecībām, kurās puiciskums no premjera puses, šķiet, nav pārvarēts. Kad pavasarī sākām strādāt valdībā, bija attieksme, ka tas, ko saka Zalāns, ir slikti nevis tāpēc, ka ir nepareizi, bet tāpēc, ka to saka Zalāns, jo bija konkurents uz premjera amatu. Skaidrs, ka valdībā var būt viedokļu atšķirības, Godmaņa valdībā tās arī bija, bet mēs sanācām, diskutējām, pastrīdējāmies, līdz vienojāmies par viedokli. Šajā valdībā pie tā neesam nonākuši, komandas vadība šādi nenotiek. Ja man kā valdības loceklim ir jāpierāda, ka man ir tiesības uz viedokli, ka man ir priekšlikumi, pie kuriem esmu gatavs strādāt, kas vajadzīgi valstij, tad nav jēgas strādāt valdībā, tad es eju opozīcijā.

– Premjers neuzklausa jūsu viedokli vai uzklausa, bet neņem vērā?

– Atsevišķos jautājumos ledus ir nedaudz sakustējies, attiecībā uz pašvaldību lietām pozīcija kļuvusi pielaidīgāka; esam sākuši runāt par Krīzes likumu. Izskatās, ka tagad Baiba Rozentāle ir tajā pozīcijā attiecībās ar premjeru, kādā es biju pirms trim mēnešiem: viss, ko saka Rozentāle, nevar būt pareizi! Piemēram, premjers otrdien pats pasaka ministrei, ka ir jāatceļ 14. jūlijā pieņemtais plāns, lai varētu ietaupīt 400 tūkstošus un slēgt Sabiedrības veselības aģentūru (SVA), bet nākamajā rītā viņš medijos pārmet, ka Rozentāle neko nesaprot, jo atcēla to plānu, ko dienu iepriekš pats prasīja atcelt! No malas tas izskatās nesmuki. Nesaprotu, kāpēc šādā veidā jāveido attiecības. Partnerībai ir jābūt abpusējai, pretējā gadījumā tas ir diktāts. Nekādas partnerības nebija arī attiecībā uz vienošanos ar SVF – no formas viedokļa nebija absolūti nekādas partnerības. Jā, dokuments ir slepens, to nevar rādīt publikai, protams, arī diskusijas ir ierobežotas, bet mēs nevaram pāris stundās izanalizēt un parakstīt tik svarīgu dokumentu, kurā iezīmētas tendences, par cik jāsamazina budžets, lai paņemtu kredītu, kuru atdos vēl varbūt mūsu mazbērni! Nav problēmu saturā, bet tajā, kā tiek komunicēts. Ja zināja, ka koalīcijas partiju priekšsēdētājiem dokuments būs jāparaksta, laikā, kad notika sarunas ar SVF, vajadzēja reizi divas nedēļā jautājumus izrunāt, sasaukt valdību, izstrīdēties – aiz slēgtām durvīm vai citādi. Bija jāuzbūvē valdības platforma, Latvijas valsts pozīcija sarunām, pēc tam premjers, finanšu ministrs varētu vadīt sarunas, par kādām pozīcijām veiksmīgāk, par kādām neveiksmīgāk. Bet tas grābeklis to bedri pierē ir iesitis ļoti dziļi: tā jau izdarīja Godmanis ar Slakteri, kas valdību vispārīgi informēja un paši uz savu galvu visu darīja. Bet atšķirība ir tā, ka viņi to vienošanos parakstīja divatā, tā nebija jāparaksta koalīcijas partijām!

JL nesaprot strukturālās reformas

– Bet vienošanās saturs ar SVF jūs apmierina?

– Vēstulē diezgan neskaidri iezīmēti daudzi jautājumi, par kuriem mēs joprojām nedrīkstam runāt. Bet ir skaidrs, ka griezumi būs dramatiski, un es pilnībā nepiekrītu prezidentam Valdim Zatleram, kurš saka, ka tur nebūs nepatīkamu pārsteigumu. Tur būs tik daudz nepatīkamu pārsteigumu, ka, Dievs, dod visiem rudenī to diskusiju izturēt!

Nezinu, vai tā bija neadekvāta vadība vai apzināts, viltīgs plāns, bet, kad lasu to vienošanās vēstuli, redzu, ka tā saturiski daudzās pozīcijās ir JL vairogs pret budžeta samazinājumiem, jo viņu ministriju nav tajā sarakstā. Varbūt tas tā nejauši iznāca, nezinu, bet tēmas, kas sabiedrībā ir ļoti aktuālas, nav skartas, savukārt aktualizētas, manuprāt, neaktuālas tēmas.

Un, ja man, piemēram, kā uzņēmējam būtu iespēja iepazīties ar šīs vēstules saturu, tad es no tās nekādu signālu savai turpmākajai darbībai nesaņemtu. Vairāk kā par teikumu "mēģināsim samazināt izdevumus, palielināt ieņēmumus, ja neizdosies samazināt – palielināsim nodokļus" tur nav. Valdībai ļoti izdevīga pozīcija – elastīga, jo nav iezīmēta patiesība. Bet patiesība ir tāda: ja sarēķina to, kas jāsamazina, tad atsevišķu ministriju pastāvēšana ir apšaubāma. Līdz ar to varam atgriezties pie mana sākotnējā plāna, kurā šī valdība bija iezīmēta ar 12 ministrijām, bet tagad varu teikt, ka, lai izvadītu cauri krīzei šo valsti ar to budžetu, skatot valsti kopumā, nevis aizstāvot savu sētu, vajag vairs tikai astoņas ministrijas. Ja ministrijai būtiski samazinās tās apsaimniekojamie resursi, tad tās jāliek kopā ar blakus politiku. Es neapgalvoju, ka šajā valdībā to var noīsināt līdz astoņām ministrijām, bet vajadzētu reducēt.

– Izskanējis, ka vienošanās ar SVF paredz RAPLM, Vides ministrijas un Ekonomikas ministrijas apvienošanu, līdzīgi tam, kā jūs vēl pirms šīs valdības izveides rosinājāt. Kas traucē valdībai konsolidēt valsts pārvaldi, apvienot ministrijas?

– Nav tur tik konkrēti teikts, bet tikai diezgan vispārīgi minēts, ka noteiktos sektoros jāturpina valsts pārvaldes institūciju konsolidācija.

Ministriju reorganizācija prasa laiku, kas efektu dos nevis lēmuma pieņemšanas brīdī, bet ar laika nobīdi, arī tas varbūt nemotivē. Bet pamatā atkal visam ir vadība. Ir jāieklausās partneros. Jau veidojot Godmaņa valdību, es skaļi pateicu, ko domāju par uzpūsto valsts pārvaldi, par ministrijām, fondus administrējošo institūciju konsolidēšanu. Diskusija beidzās ar to, ka oranžais Zalāns grib varu. Tikai pēc sešiem septiņiem mēnešiem sāka domāt, ka tajā virzienā kas jādara, bet izdarīja ļoti švaki. Šodien mēs runājam par to pašu, ko varēja izdarīt, vēlākais, pirms četriem mēnešiem, veidojot valdību.

Ja šobrīd, lai turētu valdību, mēs godīgi nesakām, kas mūs sagaida, agri vai vēlu slimība tiks diagnosticēta, tikai tās ārstēšanā jau būs vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās. Kā ar budžetu pavasarī. Redzot savu ministrijas budžetu, ministriem bija skaidrs, kur ir griesti, ko var nogriezt. Tāpēc arī izplūda stāsts par pensijām, jo ministri redzēja, ka no tām tik daudz nevar nogriezt. Tad kur lai griež? Nē, nē, pensijas taču negriezīsim! Vienā dienā visa valsts saprata, ka tomēr griezīsim, bet tajos trijos mēnešos, kuros neko nedarīja, varēja panākt būtisku ekonomiju. Pēc mūsu aplēsēm – ap 90 miljoniem latu tika zaudēts uzreiz, veidojot Dombrovska valdību, nesamazinot valsts pārvaldes izdevumus un nekonsolidējot valdību. Tā nav tikai emocionāla diskusija, bet diskusija arī par naudu, kuras trūkums atsitās citos izdevumos.

– JL vadītāja Solvita Āboltiņa pagājušo nedēļ intervijā Neatkarīgajai bilda, ka koalīcijas partneri neesot gatavi strukturālām reformām, un, ja tie tādi nebūtu, varbūt varētu rast pensiju samazināšanai alternatīvus risinājumus. Kurš tad bremzē tās reformas?

– Ja strukturālās reformas ir JL cilvēku salikšana VID struktūrās vai neļaušana slēgt SVA, jo to vada JL cilvēks, tad, acīmredzot, mums ir pilnīgi atšķirīga izpratne par to, kas ir strukturālās reformas. Ne jau pārkadrēšana ir strukturālās reformas! Strukturālās reformas ir kaut vai ministriju apvienošana, aģentūru samazināšana, bet saprātīgi, nevis vienkārši griežot, bet mēģinot strukturāli salikt kopā to, kas sader. Godmanis ar to bija ticis tālāk nekā šobrīd Dombrovskis. Būtībā ir piedāvātas tikai divas strukturālas reformas: veselības aprūpē un pašvaldībās; tas fundamentāli maina spēles laukumu. Neviena cita strukturāla reforma būtībā nav īstenota! Izglītībā reforma ir vajadzīga, bet tā notiek tā, ka ministrija tikai pasaka: jūs, pašvaldības, slēdziet skolas! Jebkura strukturālā reforma ir jāvada.

Savukārt, lasot par to, kā S. Āboltiņa plāno saliedēt labējos spēkus, es viņai novēlētu saliedēt tos cilvēkus, kas ir viņas partijā, par ko nerodas pārliecība. Konkrēti – sarunās par SVF vēstuli, redzot, ka Dombrovskis saka vienu, Repše – otru, un aizmugurē sēž Finanšu ministrijas cilvēki, kuri, pēc sejas izteiksmēm spriežot, īsti nepiekrīt ne vienam, ne otram.

Šobrīd valsts turpmākais ceļš ir atkarīgs no trim atslēgas cilvēkiem: premjera, finanšu ministra, ekonomikas ministra. Mēs esam gatavi atbalstīt, tikai vajag saprast, ka tas, ko mēs sakām, nav nekāds protests, ka mēs neesam opozīcijā, bet pozīcijā. Tikko mainīsies valdības vadīšanas metodoloģija, būs arī saturiskās izmaiņas. Saturiski nekas nemainās, ja nepareizi vada.

– Bet kāpēc visas publiskās nesaskaņas, asās diskusijas valdībā ir tikai starp JL un TP? Citus koalīcijas partnerus uzklausa? Vai vatbūt viņiem nav sava viedokļa?

– Lielākoties jau spēle notiek starp lielajiem partneriem, un skaitliski mēs esam lielākā Saeimas frakcija. Katrai partijai ir arī savs ģenētiskais kods, kas sabiedrībā lielos vilcienos tiek akceptēts. Piemēram, nevienu nesatrauc tas, ka ZZS var mainīt viedokli vairākas reizes dienā. Viņi ir normāli konformisti, ir viedoklītis, bet – parakstāmies. TP ģenētiskais kods vienmēr bijis darīt, izdarīt, pieņemt lēmumus, kaut vai nepopulārus; pozīcija ir pietiekami asa. Mums nekad nav piedots tas, ka šodien domājam tā, rīt citādi, tas arī neatbilst mūsu genotipam. Jā, varbūt tie mūsu skaļie runātāji valdībā vairs nav tik skaļi kā vienā otrā no iepriekšējām valdībām, bet saturiski esam tie paši. Bet te viedoklis tiek tulkots kā nesaskaņas, nevis kā viedokļu apmaiņa ar mērķi, lai būtu labāk.

Problēma jau nav tā, ka valstij nav vīzijas – ir vairākas attīstības programmas, bet problēma ir tā, ka neviena nepildās, jo nav cilvēka, kas pasaka: no tā visa tagad paņemam šo un uz to strādājam. Ja vadītājam pašam nav pieredzes, tad nevajag noliegt to citos.